Šis raksts palīdzēs jums izprast kaunu, pārnesto kaunu un to, kāpēc cilvēki kaunas citu cilvēku dēļ (otrās puses kauns).

Kauns ir emocija, ko cilvēks izjūt, ja domā, ka viņa cieņa un vērtība ir kaut kādā veidā pazemināta.

Cilvēks, kurš izjūt kaunu, domā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, un tāpēc kauna sajūta ir pretēja tam, ka viņš jūtas cienīgs.

Kauna emocija ir cieši saistīta ar apmulsumu un vainas apziņu.

Ja apmulsums ir domas, ka to, ko mēs tikko izdarījām, citi uzskata par nepiedienīgu, un vainas apziņa rodas tad, kad mēs pārkāpjam savas svarīgās vērtības, tad kauns ir domas, ka esam tikuši apkaunoti vai padarīti mazāk cienīgi.

Kauns un ļaunprātīga izmantošana

Kauns tiek dēvēts par sociālu emociju, jo parasti tas rodas starppersonu kontekstā.1 Kauns rodas, kad mēs uzskatām, ka esam pazeminājuši savu vērtību citu cilvēku acīs. citi .

Mēs ticam, ka negatīvais priekšstats, ko citi par mums rada, ir radies ne tik daudz tāpēc, ko esam izdarījuši, bet gan tāpēc, ka esam tādi, kādi esam. Dziļākajā līmenī mēs domājam, ka esam nepilnīgi.

Cilvēki, kuri bērnībā ir cietuši no fiziskas vai emocionālas vardarbības, biežāk izjūt kaunu, jo domā, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, ja citi pret viņiem izturas nepareizi. Bērnībā mums nav citu iespēju, kā izprast savu vardarbību.

Piemēram, bērns, kuru vecāki bieži ļaunprātīgi izmantoja un izturējās pret viņu slikti, ar laiku var noticēt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, un līdz ar to viņam var rasties kauna izjūta, ko izraisa mazākā sociālā neveiksmes sajūta.

Astoņu gadu garengriezuma pētījums parādīja, ka skarbs audzināšanas stils un slikta izturēšanās bērnībā var prognozēt kaunu pusaudžu vecumā.2 Tas nav tikai vecāku vaina.

Skolotāju, draugu un citu sabiedrības locekļu ļaunprātīga izturēšanās pret bērnu var būt bērna kauna avots.

Izpratne par kaunu, kas tiek pārnests

Jebkurš notikums, kas liek mums justies nevērtīgiem, var izraisīt mūsos kauna emociju. Bet, ja mēs jau esam pārņēmuši kauna izjūtu no bērnības, ir lielāka iespēja, ka mēs izjutīsim kaunu. Mēs esam vairāk pakļauti kauna izjūtām.

Kauns dažkārt rodas situācijās, kas mums atgādina par kādu līdzīgu kaunpilnu pieredzi pagātnē, kad mēs jutāmies apkaunoti.

Piemēram, iemesls, kāpēc kāds var justies apkaunojoši, publiski nepareizi izrunājot kādu vārdu, var būt tas, ka kaut kur pagātnē viņam ir bijis kauns, nepareizi izrunājot to pašu vārdu.

Cits cilvēks, kuram nav bijusi šāda pieredze, nejutīs kaunu par to, ka pieļāvis tādu pašu kļūdu.

Evolūcija, kauns un dusmas

Lai kāds būtu kauna avots, tas vienmēr noved pie savas sociālās vērtības pazemināšanās. Evolūcijas ziņā vislabākajai stratēģijai indivīdam sabiedrībā vajadzētu būt iegūt savas grupas locekļu labvēlību un atzinību.

Tāpēc mums ir attīstījušies garīgie mehānismi, kas cenšas mazināt kauna radītās izmaksas.

Piemēram, kauna nepatīkamība motivē centienus to pārtraukt un vēlmi slēpt sevi no citiem. Tas var izpausties gan kā izvairīšanās no acu kontakta un citiem izvairīgas ķermeņa valodas veidiem, gan vienkārši bēgšana no kauna situācijas.

Neraugoties uz mūsu centieniem slēpt savu kaunu, ja citi kļūst tā liecinieki, mēs esam motivēti nodarīt kaitējumu tiem, kuri ir bijuši liecinieki mūsu šķietamajam pazemojumam.

Šo emociju pāreju no kauna uz dusmām dažkārt dēvē par pazemotu niknumu jeb kauna un dusmu ciklu.3

Kauns citu cilvēku dēļ

Lai cik dīvaini tas neizklausītos, dažkārt mēs kaunamies par to, ko dara citi, nevis mēs paši.

Mūsu sabiedrība, pilsēta, valsts, ģimene, draugi, mīļākā mūzika, iecienītākais ēdiens un sporta komanda - tas viss ir mūsu paplašinātā identitāte.

Ar paplašinātu identitāti es domāju, ka mēs identificējamies ar šīm lietām, un tās veido daļu no mūsu personības - daļu no tā, kas mēs esam. Mēs ar tām esam saistījuši savu tēlu, un tāpēc tas, kas ietekmē šīs lietas, ietekmē mūsu pašu tēlu.

Tā kā mēs uzskatām, ka visas šīs lietas ir daļa no mums, no tā izriet, ka, ja mūsu paplašinātās identitātes darītu kaut ko tādu, ko mēs uzskatām par apkaunojošu, tad arī mēs justos apkaunoti.

Tāpēc ir diezgan izplatīta parādība, kad kāds tuvs draugs vai ģimenes loceklis izdara kaut ko apkaunojošu.

Ja kāds tautietis vai kopienas loceklis izdara nežēlīgu noziegumu, cilvēki "kaunīgi pakārš galvu" un dažkārt pat atvainojas viņa vārdā.

Atsauces

1. BARRET, K. C. (1995). Funkcionālistiskā pieeja kaunam un vainai. Pašapziņas emocijas: kauna, vainas apziņas, apmulsuma un lepnuma psiholoģija , 25-63.
2. Stuewig, J., & McCloskey, L. A. (2005). The relation of child maltreatment to shame and guilt among adolescents: Psychological routes to depression and delinquency. Ļaunprātīga izturēšanās pret bērniem , 10 (4), 324-336.
3. Scheff, T. J. (1987). The shame-rage spiral: A case study of an interminant quarrel (Kauna un dusmu spirāle: gadījuma izpēte par nebeidzamu strīdu).