Dualitāte ir būtiska cilvēka prāta iezīme. Mūsu prāts izmanto dualitāti, lai saprastu pasauli, lai saprastu tās jēgu.

Ja mūsu prāts nebūtu duāls, es nedomāju, ka mēs jebkad varētu aprakstīt pasauli ap mums. Nebūtu ne valodas, ne vārdu, ne mērījumu, nekā. Prāts ir tāds, kāds tas ir, pateicoties dualitātei.

Kas ir dualitāte

Dualitāte nozīmē realitātes izpratni, izmantojot pretstatus. Cilvēka prāts mācās no pretstatiem - garš un īss, biezs un plāns, tuvs un tālu, karsts un auksts, spēcīgs un vājš, augšā un lejā, labs un slikts, skaists un neglīts, pozitīvs un negatīvs utt.

Jūs nevarat zināt, kas ir garš, nezinot, kas ir īss, kas ir biezs, nezinot, kas ir plāns, kas ir karsts, nezinot, kas ir auksts, un tā tālāk.

Subjekta/objekta dalījums - fundamentālā dualitāte

Jūsu prāts ļauj jums būt par novērošanas punktu laikā un telpā. Būtībā tas nozīmē, ka jūs esat centrs (subjekts) un pasaule ap jums ir jūsu novērošanas lauks (objekts). Šī pamatdualitāte jeb subjekta/objekta dalījums rada visas pārējās dualitātes.

Ja šī pamatdualitāte kaut kādā veidā izzudīs, jūs nespēsiet saprast pasauli, jo nebūs "jūs", kas to saprastu, un nebūs "nekā", kas to saprastu.

Vienkāršāk sakot, tas, ka esat novērojoša būtne, ļauj jums izprast realitāti, un jūs to darāt, izmantojot savu prātu.

Pretstati nosaka viens otru

Ja nebūtu pretstatu, viss zaudētu savu nozīmi. Teiksim, tev nav ne jausmas, ko nozīmē "īss". Man bija burvju nūjiņa, ar kuru es tev vicināju galvu, un tā lika tev pilnībā zaudēt jēdzienu "īss".

Pirms šī maģiskā rituāla, ja jūs ieraudzījāt augstu ēku, jūs, iespējams, teicāt: "Tā ir augsta ēka." Jūs varējāt tā teikt tikai tāpēc, ka zinājāt, ko nozīmē "īsa". Jums bija kaut kas, ar ko salīdzināt augstumu, t. i., īsumu.

Ja jūs ieraudzītu to pašu ēku pēc tam, kad es jums pār galvu vicināju ar zizli virs galvas, jūs, iespējams, nekad nevarētu teikt: "Tā ir augsta ēka." Jūs, iespējams, varētu tikai teikt: "Tā ir ēka." Priekšstats par "augstu" arī tiek iznīcināts, kad tiek iznīcināts priekšstats par "īsu".

Mēs veidojam jēdzienus, tikai zinot pretstatus. Viss ir relatīvs. Ja kaut kam nav pretstatu, tā eksistenci nevar pierādīt.

Kas patiesībā ir prāts

Ļaujiet man īsumā, vienā īsā rindkopā, īsi raksturot prāta būtību... Prāts ir dualitātes jeb subjekta/objekta sašķeltības produkts, kurā mēs nonākam, ierodoties šajā pasaulē. Var arī teikt, ka subjekta/objekta sašķeltība ir prāta produkts.

Lai arī kā būtu, šī nošķirtība no Visuma ļauj mūsu prātam funkcionēt tā, kā tas darbojas, lai tas spētu izprast realitāti un rast tai jēgu.

Prāts pazīst klinti, jo redz lietas, kas nav klints. Tas pazīst laimi, jo pazīst kaut ko, kas nav laime, piemēram, skumjas. Tas nevar saprast, "kas ir", nezinot, "kas nav". Zināšanas nevar pastāvēt bez nezināšanas. Patiesība nevar pastāvēt bez lietām, kas nav patiesība.

Patiess briedums

Patiess briedums tiek sasniegts tad, kad cilvēks apzinās, ka prāts pasauli izprot ar dualitātes palīdzību. Kad cilvēks apzinās savu dualitāti, viņš sāk to pārvarēt. Viņš atkāpjas no sava prāta un pirmo reizi apzinās, ka ir spējīgs novērot un kontrolēt savu prātu.

Viņš apzinās, ka viņam ir apziņas līmeņi, un jo augstāk viņš kāpj pa apziņas kāpnēm, jo lielāku varu viņš īsteno pār savu prātu. Viņš vairs nebrauc pa dualitātes viļņiem "dažkārt uz augšu, dažkārt uz leju", bet tagad ir nonācis krastā, no kura var vērot/uzraudzīt/pētīt viļņus.

Tā vietā, lai nolādētu negatīvo, viņš apzinās, ka pozitīvais nevar pastāvēt bez tā. Viņš saprot, ka laime zaudē jēgu, ja nav skumju. Tā vietā, lai neapzināti ieslīgtu savās emocijās, viņš tās apzinās, objektivizē un izprot.